Zelta maska: Romeo un Džuljeta

Šekspīra traģēdijas fabula paliek nemainīga, bet izrāde sākas kā baleta "Romeo un Džuljeta" mēģinājums. Tā personāži nedarbojas konkrētā valstī un laikā: darbība notiek vienmēr un visur. Kaut vai šodien zem jūsu logiem: ne velti baleta varoņos skatītāji atpazīst mūsdienu "puišus un meitenes no Uralmaš" - tā par viņiem rakstīja sociālajos tīklos.

 

Pazūd klanu cīņas motīvs: nav tik svarīgi, kādai ģimenei pieder ielu kautiņu dalībnieki. Priekšplānā izvirzās cita tēma - ieradumu nemainīgums un rituālu nepielūdzamība. Uz skatuves notiek traģēdija un jaunie mīlētāji iet bojā, - taču pēc tam visi mierīgi izklīst pa mājām, bet rīt būs jauns mēģinājums un stāsts tiks izspēlēts no jauna.

Kad es domāju par iestudējumu «Romeo un Džuljeta», man bija jāizlemj, vai šī izrāde būs «par vakardienu» vai «par rītdienu». Tādā nozīmē teātris ir universāla platforma, kur nozīmes brīvi klīst starp pagātni un tagadni. Paša Šekspīra vārdi – «Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri,» – tas ir tāds visaptverošs modelis. Tieši to man arī gribējās parādīt. Bet tālab, lai nedaudz pazeminātu patosu, kas ierasts šā literārā darba baleta lasījumam, es nonācu pie domas izcelt stāstu no laika un telpas konteksta – un to pasniegt kā izrādes mēģinājumu Šekspīra teātrī «Globe».
– Vjačeslavs Samodurovs, horeogrāfs 

Pie izrādes strādāja:

Režisors / Horeogrāfs: Vjačeslavs Samodurovs
Diriģents: Pāvels Kliņičevs
Mākslinieks: Entonijs Makilveins
Kostīmu māksliniece: Irēna Belousova
Gaismu māksliniece: Saimons Benisons

Darbojošās personas un izpildītāji:

Džuljeta – Jekaterina Sapogova  
Romeo – Aleksandrs Merkuševs  
Merkucio – Igors Bulicins
Tibalts – Sergejs Kraščenko

Prokofjeva 125. jubilejai un Viljama Šekspīra 400. nāves gadadienai veltītā izrāde savieno laikmetus. Izvēloties savu sākotnējo versiju un aizejot no dramatiskā baleta formāta, un no mūsdienu radikālisma, Vjaceslavs Samodurovs atjautīgi demonstrē, ka uzticība Pēterburgas klasiskajai skolai netraucē dejas valodas aktualizācijai. Jaunie mīlētāji ir arhetipiski, bet tajā pašā laikā absolūti reāli, saprotami viņu šodienas vienaudžiem. Viņu duetos organiski savienojas atklāta pusaudžu juteklība un neliekuļots šķīstums. Māksliniece Irēna Belousova kostīmos iefantazējusi pa druskai no visiem laikmetiem, bet scenogrāfs Entonijs Makilveins radījis Londonas teātra "Globe" tēlu, kur Šekspīra "visskumjākais stāsts" tika izspēlēts pirmoreiz. Taču runa nav par vēsturiskām alūzijām. Ja Jekaterinburgas teātra izrādē arī naidojas Monteki un Kapuleti, tas nav traģēdijas īstais iemesls. "Dižciltīgās" dzimtas patiesībā dzīvo pēc viena likuma - pragmatiska, kas nogalina jūtas un dzīvi. Visos laikos. 
– "Zelta maskas" eksperte Natālija Zveņigorodska. 

 

Piecu gadu laikā, strādājot par baleta trupas māksliniecisko vadītāju, Vjačeslavs Samodurovs pārvērtis Jekaterinburgu par pievilkšanās punktu - katra viņa pirmizrāde kļūst par notikumu. 
– laikraksts "Vedomosti".

Necenzdamies sīki sekot visām skumjā Šekspīra stāsta sižeta peripetijām, praktiski atteikdamies no pantomīmas, likdams dejai un plastikai vēstīt par notikumiem un paust emocijas, Samodurovs nav upurējis nedz jūtu spēku, nedz temperamentu spēli, nedz dramatismu. Viņš padara uzdevumu vēl sarežģītāku, piedāvājot paņēmienu, ko sauc par teātri teātrī: publika redz – un dejotāji tai rāda – nevis izrādi, bet trupu, kura iestudē topošu izrādi. Tas darbībai, jūtām un nozīmēm piešķir papildu apjomu, skatītājam dod sajūtu daudzveidību, bet jaunajiem skatuves māksliniekiem – iespēju atvērties kā aktieriem un  paaugties kā cilvēkiem. 
– «Nezavisimaja gazeta»

"Zelta maskas" balva 2017:

*   Labākā baleta izrāde

*   Labākā vīriešu loma (Igors Bulicins)

 

"Zelta maskas" nominācijas 2017:

*   Labākais diriģents

*   Labākais horeogrāfs

*   Labākā sieviešu lomas atveidotāja (Jekaterina Sapogova)

*   Labākais mākslinieka darbs muzikālajā teātrī

*   Labākais kostīmu mākslinieka darbs muzikālajā teātrī